Viņš nāk!

pil.. pak pak pak…

raud lāstekas, atkāpjas ne vairs baltais skaistums

debesīs arvien skaļāk var dzirdēt mazo putniņu dziesmas

pat zīlītes ir atgriezušās..

sniegpulkstenītes lauž kupenas, krokusi krāso sniegu..

nāk Viņš!

Jūti? es jūtu, Viņš nāk ar manu laiku – pieneņpūku laiku…

Viņš nes vissaldākās smaržas.. ak, ceriņi

Viņš nes vissvaigākās un nenopērkamākās sajūtas

Viņš nes krāsu grozu un sāk pindzelēt ielu

re, tūliņ jau pumpuri sprāgs!

dzirdi? es dzirdu

Viņš paņems mazliet saules krāsu un nokrāsos pļavu

ak, visa pasaulīte saulaina…

vējš spēlēs – noķer mani, ja vari ar pieneņpūku saimniecēm.

bet viņš nevarēs, pieneņpūkas vienmēr ir ašākas..

Viņš – Pavasaris nāks dzestri svaigs, smaržojošs pēc rītiem

Pavasaris nāk ar prieku, mostas pat cilvēki…

un pēc pieneņpūku laika nāks siena zārdu laiks – tvaicīgs, smags, toties enerģisks

cīņa

visu laiku cīņa par kaut ko… esmu piekususi, nesaprasta un neatbalstīta…

latviešu nacionālā iezīme – galvas noliekšana miera dēļ….

laikam neesmu latviete

noteikti svarīgākais šā gada pasākums

Mosties, celies un ej! Neesi slinks, lai pēc gadu desmitiem nav kauns skatīties savu mazbērnu acīs.

sācies, Pūķa gad!

nu ir sācies…

esot jāvēlas pašam, jāvēl citam… šoreiz tikai saviem mīļajiem, bet caur viņiem – pasaulei

lai mans puika bauda dzīves prieku un mīlestību – ko gan tādam puišelim vairāk vajag!

lai manu mīļoto ik dienas pavada iedvesma un sajūsma!

lai māsu aplido sajūsmas putni, lai abi ar Mr.J lidinās un priecājas par pasaules brīnumiem!

lai brālītis un Ms.K  skrien pa pasaules takām, lai ķer vēju!

lai mammīti apciemo smaidu pielietas dienas, lai mīlestības spārns viņu noglāsta ik dienas!

lai papucis mostas no iestigušā sapņa, mietpilsoniskā sapņa! Lai mostas viņā Jūta – jūta pret pasauli, pret mazāko dzīvību, pret prieku, pret nenopērkamu laiku!

lai mani vecvecāki dancodami lec cauru gadu, rokās sadevušies! un es viņu vietā pateikšu Veselībai paldies!

un lai man – lai man mierīgi rosīgs gads, lai manas idejas klusi guļ, lai lēnām apaug, lai pilnveidojas, lai kādu dienu mostos un taptu! Lai pietiek spēka, izveicības un ticības idejai un sev, un mums!

un turpinu sapņot par savu mājiņu lauka malā, kur aug puķes, tūjas, kur skraida kaķi, smejas bērni… man būs! man jau ir – tikai jāiet uz turieni, jo tur ir tik labi :)

svētdienas pārdoma

kamēr dēls saldi sapņoja savu pēcpusdienas miedziņu, skatījos pārraidi par barikādēm.

Toreiz man bija nieka 9 – 10 gadi. sīks skuķis, kam saprašana aprobežojās ar lellēm, 8. autobusu, skolas ikdienu… te mana mammīte sauc pie TV kastes, lai redzu, kas notiek Rīgā. Atceros – mamma raudāja. Toreiz man tas neizteica neko, tikai ļoti žēl, ka mammai sirds raud. Kas gan bērnam svarīgāks.. kāda valsts? mana valsts bija mana ģimene, ne vairāk. Turklāt Rīgā biju bijusi tik pāris reižu – līdz ar to, man nebija šīs sajūtas, ka tas notiek ar mums. Bet mamma raudāja.

Un šodien skatos, acīs asaras man. Stāv cilvēks ekrānā un tic. Tic – taisnībai. Un asaras kāpj, lai kā necenstos tās rīt. Šie cilvēki stāv, tic un ir gatavi mirt. Un šis miers, kas valda TV ekrānā. Neviens nekliedz, neviens neskrien, neviens netrako. Pilnīgs miers un ticība. Laikam todien cilvēki ticēja, ka pasaulē taisnība vienmēr uzvar. Cik gan mierīgs var būt dziļi ticošs cilvēks, kuru iespējams nošaus….

Un šodien skatos un raudu, jo šodienas cilvēks netic…. vairs ne….

Lielākā kļūda bija nojaukt barikādes pilnībā. Lielākā kļūda! Pie Valdības namiem vajadzēja atstāt šos gāzbetona blokus.. tā ir mūsu vēsture. Smagie bloki glabā(ja) sevī smalkos ticības pinekļus… Smagie bloki bija jāatstāj, lai mūsu valsts tirgoņi redzētu ar kādu vieglumu tie pārdevuši mūsu cilvēku ticību.. Lai ejot garām šiem pelēkajiem, porainajiem blokiem – cilvēki atcerētos, kam viņi ir ticējuši, ka spējuši nosargāt tikai ar savu sirds ticību…

Un šodien raudu es un stāstu dēlam par dienu, kad latvieši viņam ir dāvājuši brīvību…

un vai šodien mēs esam brīvi?

vai šodien ticam?

vai šodien TU būtu gatavs atdot savu dzīvību bērnu, bērnu bērnu dēļ?

latviešu aizsēdēšanās

pēdējā laikā esmu nonākusi pie atziņas, kas, vismaz man, sniedz atbildes uz visiem jautājumiem – kāpēc mums, latviešiem Latvijā iet tik slikti.

Mūsu masa ir tikai un vienīgi masa – izlaistu, slinku, kroplīgu filozofiju. un tā tā mūsu masa veļas uz priekšu kā tāds pelmenis. Velsies un priekšu, velsies pa kalnu lejā.  Tiklīdz no masas pastieps roku, lai pieķeros malā augošam zaram – to ieraus atpakaļ. Tiklīdz kāds gribēs izkāpt no želejveida glumās žļuras – to nomētās un ievilks atpakaļ.

Un tā pelēkā masa [švaka maluma miltu un ūdens sajaukums - tik pelēka] sēdēs savos pelēkajos hrušķovkas dzīvokļos, sēdīsies savās pelēkajās mašīnās, maksās pelēko naudu un raudās pelēkās asaras.  Cik smagi mums! Cik grūti mums! Kāpēc neviens neko nedara?! ak, palīdziet!

Neviens necelsies.. un neviens nenāks.

Nav nekā banālāka par Balto lāci, kuru gaidām gadu simteņiem. Re, viņš nāk Eiropas ierēdņa ķitelītī! ak, nē – tas tik tā, likās. Un tā pelmenis bez gaļas sēž un gaida.

Daļa pelēkās vielas aizdosies strādāt uz piena un ķīseļa zemēm. ak, cik gan skaisti! cik skaisti tīrīt, berzt, lasīt sēnes. ak, protams, mēs strādāsim 12 stundas. kāpēc ne?  te tak viss ir. Latvijā? nu jā, tur gan nē – tur es netīrīšu, neberzīšu – tik sēdēšu augstos krēslos, deldēšu uzvalka bikses.

Ko gan tu, latvieti pelēkais, gaidi? Nu ņem un sāc tīrīt! Sāc strādāt! Negaidi uz citiem, sāc darīt! Tak bija laiks saprast, ka neviens vairs tavā vietā nedarīs. Ņem – ieskrūvē spuldzīti kāpņu telpā, ņem – savāc lapas pagalmā, ņem talkā kaimiņu un salabojiet durvis, kas gadus desmit jau čīkst. Ko jūs gaidāt? Neviens nenāks. it neviens. Tikai jūs paši varat. Un varat vairāk kā gausties un gaidīt, kad cits izdarīs. Tu, latvieti, vari stundām sēnes lasīt, mazgāt traukus svešā ķīsēļzemē, bet nevari pacelt papīru, kas nomests tavā pagalmā? Mosties!

nav Baltā lāča, bet Sūnu ciems gan….

Dievs svētī Latviju!

sieviete

man tik ļoti trūkst sievišķības. Tāpēc uzvelku kleitiņu, zābaciņus un jūtos par gramu sievišķīgāka….

rudens mazā sajūta

ir tik trausla rudens sajūta, trausla, bet nenoliedzama.. rudens ir klāt…

tāds, lūk, mans rudens

rudens

rudens ir ražas laiks… rudenī mēs vācam to, ko esam sējuši, gādājuši un gaidījuši.

Ne vienmēr auglis ir tāds kādu gaidījām, ne tāds uz ko cerējām… ne vienmēr mūsu darbs ir noteicošais, ir spēki, kas valda pār mums, pār mūsu darbiem, nedarbiem, pār pasauli. Pārlieku lielas lietavas sabojās tavu loloto, gaidīto … zemes tārps nograuzīs savu daļu…

pavasarī mēs sapņojam, vasaru lolojam un uz rudeni ceram…

kāda ir tava raža?

plivinoties

šodien jūtos kā rudens lapa, neskatoties, ka ārā vasara dod pēdējos siltuma viļņus.

Vējš mani mani mētā gaisā, es nepretojos, es metu salto, griežu piruetes.. es esmu viegla, neviens puteklis man nepieķersies.. es esmu es, un neļaušu sevi vairs darīt smagu..

es lidoju, es esmu koša, es esmu brīva

 

« Previous entries