striipains

kamēr dēls saldi sapņoja savu pēcpusdienas miedziņu, skatījos pārraidi par barikādēm.

Toreiz man bija nieka 9 – 10 gadi. sīks skuķis, kam saprašana aprobežojās ar lellēm, 8. autobusu, skolas ikdienu… te mana mammīte sauc pie TV kastes, lai redzu, kas notiek Rīgā. Atceros – mamma raudāja. Toreiz man tas neizteica neko, tikai ļoti žēl, ka mammai sirds raud. Kas gan bērnam svarīgāks.. kāda valsts? mana valsts bija mana ģimene, ne vairāk. Turklāt Rīgā biju bijusi tik pāris reižu – līdz ar to, man nebija šīs sajūtas, ka tas notiek ar mums. Bet mamma raudāja.

Un šodien skatos, acīs asaras man. Stāv cilvēks ekrānā un tic. Tic – taisnībai. Un asaras kāpj, lai kā necenstos tās rīt. Šie cilvēki stāv, tic un ir gatavi mirt. Un šis miers, kas valda TV ekrānā. Neviens nekliedz, neviens neskrien, neviens netrako. Pilnīgs miers un ticība. Laikam todien cilvēki ticēja, ka pasaulē taisnība vienmēr uzvar. Cik gan mierīgs var būt dziļi ticošs cilvēks, kuru iespējams nošaus….

Un šodien skatos un raudu, jo šodienas cilvēks netic…. vairs ne….

Lielākā kļūda bija nojaukt barikādes pilnībā. Lielākā kļūda! Pie Valdības namiem vajadzēja atstāt šos gāzbetona blokus.. tā ir mūsu vēsture. Smagie bloki glabā(ja) sevī smalkos ticības pinekļus… Smagie bloki bija jāatstāj, lai mūsu valsts tirgoņi redzētu ar kādu vieglumu tie pārdevuši mūsu cilvēku ticību.. Lai ejot garām šiem pelēkajiem, porainajiem blokiem – cilvēki atcerētos, kam viņi ir ticējuši, ka spējuši nosargāt tikai ar savu sirds ticību…

Un šodien raudu es un stāstu dēlam par dienu, kad latvieši viņam ir dāvājuši brīvību…

un vai šodien mēs esam brīvi?

vai šodien ticam?

vai šodien TU būtu gatavs atdot savu dzīvību bērnu, bērnu bērnu dēļ?